Esmu 44 gadus veca, man ir trīs bērni un darbs, kas paņem daudz enerģijas. Ikdienā jūtos pastāvīgi noslogota un aizņemta. Pēc darba mani sagaida mājas darbi – gatavoju ēst, uzkopju un mācos kopā ar bērniem.
Agrāk mamma man palīdzēja, kad bērni bija mazi. Viņai patika ar viņiem būt kopā, un es varēju nedaudz atpūsties. Taču kopš jaunākajai meitai apritēja 12 gadi, viņa vairs nepalīdz.
Mamma arvien biežāk zvanīja – šķita, ka viņai vienkārši vajadzīgs kāds, ar ko parunāt. Tomēr tas bieži sakrita ar brīžiem, kad man bija daudz darāmā, un viņas zvani traucēja koncentrēties uz darbiem un bērniem.
Reizēm viņas zvani kļuva nogurdinoši. Vienu vakaru biju tik norgurusi, ka, kad viņa lūdza mani steidzami atbraukt, nespēju vairs noslēpt savu izsīkumu.
’Tas nav mans dēls…’ — pēc šiem vārdiem vīrs aizgāja no mājām, atstājot mani vienu ar mazuli
— Mammu, lūdzu, vairs nezvani katru dienu! Darbs aizņem visu dienu, un pēc tam vēl jāgādā par bērniem un māju. Es šobrīd nevaru atbraukt! — es teicu telefonā, mēģinot saglabāt mieru. — Lūdzu, saproti un zvani retāk.
Es pārtraucu sarunu un noliku klausuli. Trīs dienas mamma nezināma iemesla dēļ vairs nezvanīja, un tas mani padarīja ļoti uzmanīgu un noraizējušos. 😢
Tajā dienā es vairs nespēju palikt vietā un izlēmu braukt pie mammas pati.
Kad ierados pie viņas mājas, durvis bija aizslēgtas. Es pieklauvēju, taču neviens neatvēra. Sajutu nemieru un atvēru durvis ar savu atslēgu. ⬇️⬇️⬇️
Ienākusi mājā, es izsaucu mammu, bet atbildes nebija. Devos uz guļamistabu un apstājos. Māte gulēja uz gultas, nekustīgi. Sākumā domāju, ka viņa vienkārši guļ. Taču drīz pamanīju, ka viņas seja bija citāda — mierīga, it kā ļoti klusa – bez jebkādām pazīmēm.
— Mammu? — es vaicāju tik klusi, it kā čukstot.
Klusums. Baidīdamās pat ieelpot, es piegāju tuvāk un sapratu, ka viņas vairs nav ar mums.
Es sāku izplūst emocijās un piegāju pie galda. Tur atradās kaste no jaunā telefona.
«Droši vien mamma to bija nopirkusi man,» domāju. Varbūt tieši tāpēc viņa divas dienas atpakaļ zvanīja, cenšoties pateikt, ka ir sagatavojusi dāvanu. Bet es to nespēju saprast.
Kāpēc es nebiju atbraukusi agrāk? Kāpēc nepamanīju viņas lūgumu? Kāpēc es vienmēr biju tik aizņemta un nevarēju atrast pat mirkli?
Bija jau par vēlu…
Dažreiz mēs esam pārāk aizņemti, lai pamanītu tos, kam visvairāk vajag mūsu uzmanību. Neatliec to, kas patiešām ir svarīgs.
